Sibīrijas haiku ir stāsts par agra 1941. gada jūnija rīta notikumiem, kuri padarīja par nebijušām veselas paaudzes, atņemot ģimenēm piederību, izdzēšot kā pēdējos liecību krikumus. Stāsts par izsūtījumu vietu no bērna skatupunkta, kur sāpīgi badās bads, kur odi milzīgi kā dinozauri, kur laiks te saraujas, te izstiepjas – kur viena diena var būt gara kā gads, bet viens gads paskriet kā viena diena. Par vietu, kura novārdzina un spēcina. Par vietu, kurā neaug āboli. Tur dzimst izsūtīto koris “Āboli”, un dziedot dīgst spārni.